Reiz Latmežciemā sēnes pulcējās,
Lai izlemtu, ko prezidenta godā celt.
Tur bekas, cūcenes un mušmires
Tik skaisti runāja —
Trīs reizes dienā lietu solīja,
Jo katrai gribējās
Šo nastu plecos velt.
Vien bērzlapīte priekšā lika
Par prezidentu iecelt baraviku!
Bet gailenītes rauca degunus:
— Jūs sakāt, ka tas dižas cilts
Un īstens miera mika.
Kurš pateikt var,
Vai nezog tas,
Jo nobarojies tā kā tauku pika?!
Vēl gailenītes teica vilnīti,
Bet sēņu koris izmisīgi brēca:
— Vai neredzat tā rozā krāsu?
Klīst valodas, ka sārtā rudmiese
Ir viņa māsa!
Kad visu pacietības mērs bij’ pilns
Un strīdi sita augstu vilni,
Uz celma rausās suņusēne
Un ieteica, lai kailo mieteni
Par prezidenti vēlē.
Viens iebilda, ka mietene ir plika,
Cits jautāja: — Vai kādam no tā ļaunums tika?
Kāds uztraucās,
ka pierīte tai šaura,
Cits atkal redzēja
tai apkārt sliktu auru...

Tad sēnes domās kailo mieteni
Ar sevi līdzināja.
Un, tā kā līdzinājums šis
Nevienai nenāca par sliktu,
Tā pietika, lai kailā mietene
Par prezidenti tiktu!