Pamatīgu izmēru beka ar oranžsarkanu vai oranžbrūnu cepurīti; ar sākumā gaiši, vēlāk tumši pelēkiem stobriņiem;
ar baltu, taču sīkām oranž- vai sarkanbrūnām zvīņām nosētu kātiņu; ar baltu, vēlāk pelēcīgu mīkstumu, griezumā stipri notumsnējošu.
Sugas pamatforma aug zem apsēm, sugai vēlāk pievienotā forma - zem ozoliem (sk. zemāk Piezīmi 1),
parasti no jūnija līdz oktobrim. Pabieži sastopama; agrāk, kamēr vēl nebija atsevišķi izdalīta baltkāta apšubeka
(sk. zemāk Piezīmi 2), skaitījās pat bieži sastopama. Ēdama un ļoti garšīga,
cepama bez iepriekšējas novārīšanas, marinējama, kaltējama, sālāma, skābējama. (Gatavojot mīkstums kļūst tumšpelēks,
taču garšu tas nebojā. Lai tumsnēšanu novērstu, marinādei var pievienot citronskābi.)
Piezīme 1. Mūsdienās šajā sugā kā formu parasti iekļauj ozolu lācīti,
kurš ir visvisādā ziņā ļoti līdzīgs, tikai aug zem ozoliem.
Piezīme 2. Mūsdienās no šīs sugas ir atsevišķi izdalīta baltkāta apšubeka,
kuras galveno īpatnību izsaka jau pats nosaukums.
The diameter of this mushroom, which has orange-red or orange-brown cap, usually varies from 5 to 20 cm.
Spore powder is ochre-brown. Its "legacy" variant grows under aspen, while a recently added one
(see Note 1) - under oak, usually from June to October.
It is rather common in Latvia. Edible when fried (without boiling), dried or pickled with white vinegar.
Note 1. The otherwise very similar Leccinum quercinum, which grows under oak,
is often regarded as a form of this species.
Note 2. Recently the species has been split in two, the new one being Leccinum albostipitatum
(after the purely white stipe).
