Viengadīga lielu izmēru (dažkārt vairāk nekā pusmetra platumā) čemurveidīga piepe,
kura sastāv no daudzām atsevišķām mēlesveida cepurītēm ar kopīgu pamatni.
Aug uz dzīvu (reizēm arī nesen nozāģētu) ozolu pamatnēm un seklajām saknēm,
sezonu pēc sezonas (dažkārt pat pārdesmit gadu ilgā laikposmā) pie viena koka,
nereti pa vairākiem augļķermeņiem uzreiz. Skaitās ļoti reti sastopama un ir iekļauta
Aizsargājamo sugu sarakstā.
Taču kopš pagājuša gadsimta beigām zināmo atradņu skaits ir stipri pieaudzis. Kamēr vēl jauna,
ir ēdama (jānovāra) un garšīga. Tomēr minētā statusa dēļ pareizāk būtu neievākt.
Pirmo reizi Latvijā pamanīta 1963. gadā pie Rundāles (G. Ābele). Vēlāk uzieta vēl dažos desmitos vietu dažādās valsts daļās.
Vislielākā mūsdienās ražojošo atradņu koncentrācija ir novērota Rundāles apkārtnē - vienā sezonā astoņas (V. Ērmane u.c.).
Daudz vēl nesen ražojušu vai joprojām ražojošu atradņu zināms arī Siguldā un tās tuvākajā apkārtnē - sešas (dažādi novēr.)
Šīs vietnes veidotāji ir konstatējuši vienu jaunu atradni - toreizējā Siguldas austrumu piepilsētā,
kura tagad iekļauta Siguldā (EM, 2020).
This polypore consists of numerous clustered caps originating from a common stalk. The entire fruit-body can be 60 cm wide.
The individual caps are up to 8 cm wide and up to 1 cm thick. Spore powder is beige. It grows at the base of oak during fall.
It is regarded very rare and included in Latvia's official Endangered Species List.
Edible while young, has to be boiled first.
The team of this website has found the species at single new locality,
namely, on the outskirts of Sigulda, close to Gauja National park.
