Vidēju izmēru lapiņsēne gandrīz viscaur tīri baltā krāsā. Aug vasarā un rudenī dārzos, parkos, pļavās u.c. zālainās vietās.
Ēdama, cepama bez iepriekšējas novārīšanas. Ir līdzīga atmatenēm, taču tām sporas ir nevis sārtas kā riekstu sārtsporenei,
bet gan tumšākos toņos; rezultātā līdzīga atšķirība ir arī lapiņu krāsā.
Nepieredzējis sēņotājs riekstu sārtsporeni var sajaukt ar balto mušmiri, taču tai sporu masa ir tīri balta,
nevis sārta; kātiņa pamatni tai aptver maksts, kādas nav sārtsporenei, utt.
Piezīme. Mūsdienās, pamatojoties, cita starpā, uz pētījumiem molekulārā līmenī, sugas
Leucoagaricus leucothites jēdzienā nereti iekļauj abas sārtsporeņu sugas, kuras agrāk bija konstatētas Latvijā, -
Leucoagaricus cretaceus (riekstu sārtsporeni) un Leucoagaricus holosericeus (zīdaino sārtsporeni).
Tomēr joprojām pastāv arī viedoklis, ka šīs divas sugas nav apvienojamas. Mūsu vietnē,
sekojot Latvijas Dabas muzejam, ir pieņemts, ka suga ir viena un dēvējama vecajā vārdā -
riekstu sārtsporene.
The diameter of its cap usually varies from 5 to 10 cm. Spore powder is white at first and pink later.
Its fruiting body is almost white and has very soft gills. It grows in gardens, parks, meadows, pastures and fields.
Its growing season extends from July to October. It is rather common in Latvia.
Edible, very tasty when fried without boiling. Do not confuse it with Amanita virosa:
that one has pure white spore powder! Some Agaricus spp., which also look similar,
have dark spore powder, not pink one.
Note. We follow the (somewhat arguable) concept that L. leucothites
includes both former L. cretaceus and L. holosericeus.
