Lapiņsēne ar nepārprotami izteiktām mušmiru raksturīgajām iezīmēm - ar kārpām uz cepurītes, maksti ap kātiņa pamatni un
gredzenu ap kātiņa vidusdaļu, tikai cepurītes virsa ir tikpat kā balta, to izraibinošās kārpas - stūrainas,
bet mala - bārkstaina. Mīkstumam briedumā piemīt nelāga garša un nepatīkama smaka (dažs salīdzina zivju smaku).
Aug lapkoku puduros nelielās apdzīvotās vietās un tikai izņēmuma kārtā - dabiskā mežā, parasti no jūlija līdz oktobrim.
Ilgstoši skaitījās ļoti reti sastopama (līdz 2015. gadam bija atrasta tikai 8 vietās),
tāpēc tika iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā.
Taču kopš pasludināšanas par Gada sēni 2016 ir pamanīta padsmitos jaunu vietu, kuras gandrīz visas ir Zemgales dienvidos;
tālu ārpus šī reģiona ir zināma tikai viena regulāri ražojoša atradne (Siguldas pilsētas
teritorijā).
Ēdama, taču minētā statusa dēļ pareizāk būtu atstāt augam.
Šīs vietnes veidotāji ir uzgājuši divas jaunas atradnes - Tērvetes dabas parkā (EM, 2009)
un Siguldas pilsētā (EM, 2011; novērota ik gadu).
Pārskats tabulas formā par šīs sugas novērojumiem Latvijā (līdz 2016. gadam)
ir atrodams mūsu vietnē senes.lv, konkrēti,
šeit.
The diameter of this mushroom usually varies from 10 to 20 cm. Spore powder is white.
It grows mostly under deciduous trees in small towns from July to October.
It was believed to be very rare in Latvia (was found at 8 localities only by late 2015) and was put on Latvia's official
Endangered Species List. However, since the nomination as Fungus of the Year 2016
it has been found at over a dozen new localities, all in the southern part of Latvia.
Edible, but should not be collected due to its status.
The team of this website has found the species at two new localities,
one of which is producing fruit-bodies year by year ever since 2011.
