 |
Armillaria cepistipes
Bumbuļkāta celmene |
Purva celmene |
Armillaria lutea
Dzeltenā celmene |
 |
English name: Marsh Honey Fungus
Deutschen Namen: Moor-Hallimasch, Sumpfhonigpilz
|
Neliela (diametrs 3-5 cm, izņēmuma kārtā līdz 10 cm) lapiņsēne ar medusdzeltenu vai sārti brūnganu (vidū tumšāku) cepurīti,
sākumā brūnganām zvīņām nosētu, vēlāk gandrīz kailu, sausumā vai vecumā ātri vien pašā maliņā sarkanbrūni tumsnējošu;
ar sākumā blāvi okerdzeltenām, vēlāk dzeltenīgām vai brūngani sārtām lapiņām, sausumā vai vecumā tāpat tumsnējošām;
ar sīkstu un vienmēr blīvu, lejasgalā paresninātu kātiņu cepurītes krāsā, gredzena neapjoztu.
Aug nelielos ceros rudens pusē uz sūnu atliekām purvos un to malās (nevis uz sadalošās koksnes kā visas citas celmenes!).
Ārkārtigi reti sastopama: zināmas tikai divas atradnes (2025). Par ēdamibu drošu ziņu nav,
taču retās sastopamības dēļ jautājumam arī nav praktiskas nozīmes.
Pirmo reizi Latvijā konstatējusi Inita Dāniele 2003. gadā Slīteres Nacionālajā parkā.
Gadu vēlāk uzieta pie Lielauces ezera.
The diameter of this rather small yellowish-brown (dark brown around the center) mushroom usually varies from 3 to 5 cm.
Spore powder is white. It grows on decaying moss in specific habitats, primarily sphagnum bogs and peatlands,
typically in small clusters. Its fuiting season is from September to October. It is extremely rare in Latvia.
Its (in)edibility does not matter.
|
| CR |
Latvijas Sarkanajā grāmatā (2026. gada)
suga figurē kā kritiski apdraudēta (Critically Endangered) |
CR |
Atšķirībā no citām šīs ģints pārstāvēm, purva celmene aug nevis uz nevis uz sadalošās koksnes, bet gan uz sūnu
atliekām purvos un to malās. Cepurīte tai visumā ir medusdzeltena vai sārti brūngana, taču ar tumšāk brūnu vidu.
Sākumā tā ir nosēta ar brūnganām zvīņām, bet vēlāk ir gandrīz kaila (šeit); tās nedaudz saglabājas vienīgi viducī.
Cepurītes pati maliņa sausumā vai arī uz vecumu diezgan ātri sāk kļūt tumši sarkanbrūna (vēlāk plaši, sk. zemāk).
Purva celmenes lapiņas pašā sākumā ir blāvi okerdzeltenas,
bet vēlāk pakāpeniski kļūst dzeltenīgas vai brūngani sārtas.
Lapiņu šķautnes uz vecumu vai sausumā top sarkanbrūnas.
(Šis eks. jau ir stipri vecs, tādēļ maliņa ir tā notumsnējusi).
Šīs lappuses foto ir no otrās zināmās atradnes - pie Lielauces ezera, Vīķu purvā.
Par tiem pateicamies Ivaram Bušmanim!
Foto pēcapstrāde ir veikta pie mums.
|
