Pamatīgu izmēru beka ar dzeltenbrūnu vai dzeltenīgi oranžu cepurīti; ar sākumā gaiši, vēlāk tumši pelēkiem stobriņiem;
ar baltu, taču sīkām melnām zvīņām nosētu kātiņu; ar sākumā baltu, vēlāk pelēcīgu mīkstumu, griezumā stipri notumsnējošu.
Aug, neatbilstīgi nosaukumam, zem bērziem, īpaši - zem bērziem kopā ar eglēm, pavisam reti - zem eglēm vienām pašām,
parasti no jūnija līdz oktobrim (paretam pat maija otrajā pusē un novembra pirmajā pusē). Ļoti bieži sastopama.
Ēdama, ir ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, marinējama, kaltējama, sālāma vai skābējama.
(Gatavojot mīkstums kļūst tumši pelēks, taču tas nebojā garšu. Lai atturētu no notumsnēšanas,
marinādei var pievienot citronskābi.)
Piezīme. Mūsdienās šajā sugā tiek iekļautas arī dažas stipri līdzīgas (kā arī nebūt ne tik līdzīgas) bekas,
kuras agrāk skaitījās atsevišķas sugas, t.sk. baltā apšubeka.
Tomēr, par cik tā ir vizuāli tik atšķirīga, mūsu vietnē tiek saglabāta kā atsevišķa suga.
The diameter of this orange-capped mushroom usually varies from 5 to 20 cm. Spore powder is ochre-brown.
It grows under birches and spruce both in dry and damp places, usually from June to October. It is very common in Latvia.
Edible when fried (without boiling), dried or pickled with white vinegar.
Note. Nowadays the concept of this species includes some closely similar as well as not-so-similar boletes of the same genus,
which had been treated as separate species in the past, such as Leccinum percandidum
(we still retain it separately).
